Himērisma monitorings
Transplantācija un monitorings
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā kaulu smadzeņu un perifērisko asiņu cilmes šūnu transplantācija visā pasaulē kļuvusi par plaši pielietotu ārstēšanas procedūru vairāku saslimšanu gadijumā. Alogēnā transplantācija tiek izmantota, lai ārstētu sirpjveida anēmijas, smagu aplastisko anēmiju, talassēmijas, akūtas leikozes, hronisku mieloleikozi un citas slimības. Pēc transplantācijas ir ļoti būtiski zināt, vai jaunajām asinsrades šūnām ir donora vai recipienta (saņēmēja) izcelsme. No tā var secināt, cik veiksmīga bijusi transplantācija, cik ātri notiek un notiks recipienta asins šūnu aizvietošana ar donora izcelsmes šūnām. Asins šūnu izcelsmes pētīšanu pēc transplantācijas sauc par himērisma analīzi jeb monitoringu.
Kopš 2006. gada arī Latvijā ir iespēja veikt alogēnu transplantāciju smagu slimību pacientiem. Ir ļoti svarīgi regulāri uzraudzīt recipienta un donora šūnu attiecību recipienta organismā – tas dod iespēju novērtēt transplantācijas rezultātus un arī koriģēt tālāko terapiju.
Kas ir himērisms?
Himērisms var rasties dažādu iemeslu dēļ, piemēram, pārmantojot no mātes (augļa cilmes šūnu pārvietošanās grūtniecības laikā jeb maternal-fetal stem cell trafficking during gestation), kopīgu asinsvadu rezultātā dvīņu grūtniecības laikā (blood vessel sharing in fraternal twin gestation), asins pārliešanas rezultātā, kaulu smadzeņu transplantācijas rezultātā, nabassaites asiņu transplantācijas un orgānu transplantācijas rezultātā.
Sākotnēji tika uzskatīts, ka pēc veiksmīgas transplantācijas visas asinsrades sistēmas šūnas attīstās no donora cilmes šūnām. Pēdējo gadu laikā ir pierādīts, ka pēc transplantācijas donora un recipienta hematopoēzes var koeksistēt. Tāds stāvoklis tiek saukts par jaukto himērismu, un tas var beigties ar autologo šūnu pārsvaru (autologous recovery). Ja pēc transplantācijas visām asinsrades šūnām ir donora izcelsme, runā par pilno himērismu un pacientu sauc par pilno himēru.
Analīzes apraksts, referentie lielumi
Metodes uzdevums ir noteikt himērisma pakāpi un attīstību pēctransplantācijas periodā. Metodes pamatā ir hromosomālās DNS analīze, kurā recipienta un donora audu paraugos tiek testēti un salīdzināti konkrētu lokusu specifiskie ģenētiskie marķieri, tā sauktie STR (no “short tandem repeats” – īsie fragmentu atkārtojumi). Katrs indivīds viena lokusa ietvaros manto divas STR sekvences. Populācijā STR sastopamības biežums dažādos lokusos variē, līdz ar to, jo vairāk lokusu tiek analizēts, jo iegūst vairāk informatīvo allēļu himērisma analīzei. Himērisma testa veikšanai būtiska nozīme ir analizējamo lokusu skaitam, jo donora un recipienta paraugiem bieži ir radniecīga izcelsme, kas ierobežo informatīvo lokusu daudzumu. Mēs testējam 15 STR lokusus; metode dod iespēju noteikt cita cilvēka – donora – genoma klātbūtni recipienta asinīs pat 1% apjomā.
Donora šūnu procentuālais daudzums recipienta asinīs, zemāks par 85%, liecina par neveiksmīgu transplantāciju un signalizē par nepieciešamību veikt pacienta pastiprinātu novērošanu.
Analīzei ir nepieciešami sekojoši paraugi:
- Donora venozo asiņu vai siekalu paraugs;
- Recipienta venozo asiņu vai siekalu paraugs pirms transplantācijas;
- Recipienta venozo asiņu paraugs – pēc transplantācijas, un turpmāk ar ārsta noteiktiem intervāliem.